Andrupene un Izvalta 1897: uzvārdu karte un sociālā struktūra Latgalē

Tradicionālajā arhīva izpētes darbā mēs parasti koncentrējamies uz konkrētām personām un fondiem. Vārds, uzvārds, pagasts — un viena lapa pēc otras tiek pārskatīta. Taču digitālās datubāzes parādīšanās ļauj mainīt mērogu un aplūkot reģionu struktūru kopumā. Tagad, kad Rootera projekts ir indeksējis desmitiem tūkstošu 1897. gada tautas skaitīšanas lapu Latgalē, ir radusies iespēja salīdzināt datu masīvus savā starpā — un daļa no redzētā mani pārsteidza.

Analīzei es izvēlējos divus pagastus — Andrupenes un Izvaltas. Tie nerobežojas tieši viens ar otru, bet atrodas vienā reģionā un vienā vēsturiskajā laikmetā. Abi bija tipiski lauku pagasti. Šķiet — līdzīgi ciemati, līdzīgi likteņi. Taču automātiskā analīze atklāja nopietnas atšķirības to iekšējā uzbūvē — gan uzvārdu sadalījumā, gan sociālajā sastāvā.

Uzvārdu «pirkstu nospiedums»

Pirmais, kas krīt acīs, salīdzinot abus pagastus, ir pilnīgi atšķirīgais uzvārdu sadalījuma raksturs.

Andrupenes pagastā uzvārdu daudzveidība ir milzīga: biežākie uzvārdi nedominē, bet ir tikai nedaudz pamanāmāki par pārējiem.

Pagasta uzvārdu karte izskatās kā raiba lāpīšu sega: saraksta līderi Gribusts un Stepens sastopami tikai 120 reizes katrs, bet tālāk seko plašs mazāk izplatītu uzvārdu loks.

Izvaltas pagastā aina ir principiāli atšķirīga. Šeit dominē dažas ļoti lielas dzimtas.

Tās nav vienkārši «izplatītas ģimenes» — pēc skaitļiem spriežot, tās ir lielas dzimtas, kas vairāku paaudžu garumā augušas vienas teritorijas ietvaros. Dzalba — 440 cilvēki, Stivrinš — 243, Kudins — 191. Pat divdesmitā vieta — Japins ar 110 cilvēkiem — absolūtajā skaitā gandrīz sasniedz Andrupenes saraksta līderi: šeit nav gara retāk sastopamu uzvārdu saraksta — dominē salīdzinoši neliels skaits lielu dzimtu.

Jautājums ir acīmredzams: kāpēc divi kaimiņu lauku pagasti vienā reģionā ir tik atšķirīgi savā uzvārdu «pirkstu nospiedumā»?

Sociālais griezums kā atslēga mīklai

Atbildi sniedz kārtu statistika. Un šeit ir šīs analīzes galvenais atklājums.

Izvaltas pagasts ir gandrīz monolīta valsts zemnieku pasaule. 70.4% iedzīvotāju krievu valodas ierakstos apzīmēti kā «крест. из госуд.» un tā variantos. Taču ko slēpj šis skaitlis?

Valsts zemes veidoja savdabīgu sociālo vidi. Šeit nebija muižnieka, kurš varētu pārdot ciemu, pārvietot ģimenes vai sadalīt īpašumu starp mantiniekiem. Paaudze pēc paaudzes vienas un tās pašas dzimtas dzīvoja vienās un tajās pašās zemēs, precējās vienā draudzē, kristīja bērnus pie vieniem priesteriem. Šie skaitļi atspoguļo gadsimtiem ilgu iedzīvotāju piesaisti vienai dzīvesvietai. Stivrini, Kudini, Viguli — ne nejaušība, bet daudzu paaudžu dzīves uz vienas vietas rezultāts.

19. gadsimtā šī mazkustība ieguva savu galējo izpausmi: novada ciemati tika nodoti no civilvadības militārajā un pārveidoti par militārajām apmetnēm. Starp militāro apmetņu iedzīvotājiem bija krievu vecticībnieki, kas šajos apvidos bija apmetušies jau sen, kā arī vietējie latgaliešu zemnieki. Militārās apmetnes šo mazkustību neradīja — tās to saglabāja: aiziet vai pārcelties kļuva vēl grūtāk. Kad apmetnes tika likvidētas, iedzīvotāji vienkārši turpināja dzīvot tur, kur dzīvoja viņu vectēvi.

Andrupenes pagasts — pilnīgs pretstats. Šeit dominēja muižu zemes: gandrīz puse iedzīvotāju ir muižnieku zemnieki, bijušie dzimtcilvēki. Muižas sadalījās, tika pārdotas, zemnieki pēc jauno īpašnieku gribas tika pārvietoti no vietas uz vietu. Gandrīz 15% ir pilsētnieki, kas lauku pagastam ir netipiskā augstā proporcijā: šlahta, kas pēc reformām tika pieskaitīta pilsētnieku kārtai, pārvietotie no Smoļenskas, Viļņas, Vitebskas guberņām. No turienes Zaremba, Višņevskis, Bogdanovs un Burcovs, Munda un Zunda — visi vienā pagastā, visi vienā tautas skaitīšanas lapā.

Tilti starp pasaulēm

Neskatoties uz kraso atšķirību, starp pagastiem ir saskares punkti — un tie ir īpaši interesanti ģenealoģiem.

Ņemsim uzvārdu Bogdanovs: 105 cilvēki Andrupenē un 139 Izvaltā. Vai Stepens — 120 pret 311. Diez vai tā ir nejauša sakritība — visticamāk, reālu ģimeņu pārvietošanās pēdas starp šīm teritorijām.

Cilvēks varēja piedzimt par valsts zemnieku Izvaltā, pārcelties, tikt pieskaitīts citai kārtai Andrupenē — un viņa pēcteči vairs nezina, no kura krasta sākt meklēšanu.

Rootera šo rīku sauc par Saišu analīzi — vairāk par tā izmantošanu lasiet mūsu ceļvedī par senču meklēšanu 1897. gada tautas skaitīšanā.

Tieši šeit digitālā datubāze maina spēles noteikumus. Iepriekš šādu saikni varēja konstatēt tikai nejauši, pāršķirstot tūkstošiem lapu divos dažādos fondos. Tagad to var noskaidrot ar vienu pieprasījumu.

Ko tas dod praksē

Vienas arhīva kartītes līmenī mēs redzam tikai atsevišķu ģimeni. Digitālā datubāze ļauj mainīt skatījuma leņķi un ieraudzīt kontekstu — sociālo, demogrāfisko, ģeogrāfisko.

Šo divu pagastu ātro analīzi es veicu burtiski viena vakara laikā. Manuāli, šķirstot arhīva lietas, tas aizņemtu mēnešus. Un skaitļi uzreiz maina meklēšanas stratēģiju: ja mans sencis Latgalē bija pilsētnieks, tad Andrupenes pagastā viņu meklēt ir loģiski, bet Izvaltas pagastā — gandrīz bezjēdzīgi, tur pilsētnieku ir mazāk par 1%. Kārtu statistika palīdz uzreiz atmest strupceļā vedošus meklēšanas virzienus un koncentrēties uz tām vietām, kur cilvēks vispār varēja nonākt.

Protams, es uz šiem grafikiem skatos galvenokārt kā datu analītiķis, nevis kā profesionāls vēsturnieks. Sausie skaitļi parāda anomāliju un skaistu korelāciju, taču aiz tiem vienmēr slēpjas sarežģīti vēsturiski procesi, kas vēl tikai jāizpēta dziļāk.